Bokseris

Bokseris

 


Bokseris


Tu, cilvēks, mierīgi guli, un pēkšņi tevi pamodina vēsa degungala pieskāriens un pamatīgi siekalaina buča, rosinot rausties laukā no gultas un ja ne gluži sākt aktīvi rosīties, tad vismaz doties uz vannas istabu nomazgāt ģīmi... Bokseru šķirnes mīļotāji nekurn, bet pat ir sajūsmā par šādu dienas iesākumu, jo zina, ka viņus gaida daudz mīlestības!

Nosaukums bokseris radies no tā, ka suņa purns atgādināja boksa cimdu, un rakstos pirmo reizi tas parādījies deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados. Pirmais šķirnes pārstāvja iznāciens Minhenes izstādes ringā bijis 1895. gadā, bet jau gadu vēlāk apstiprināts pirmais bokseru standarts (pašlaik spēkā ir 1990. gadā pieņemtais).

Sencis - kalnietis

Bokseri ir viena no nedaudzajām cienījama senuma suņu šķirnēm, par kuru rašanos veikti gluži vāciski perfekti pētījumi. Šķirnes pētnieki ir vienisprātis, ka par bokseru pirmsenci uzskatāms Tibetas dogs - liela auguma garmatainis, kas drīzāk atgādinājis mūsdienu ņūfaundlendu. Un, šķiet, Tibetas dogi patiešām ir kā mītiskie nemirstīgie kalnieši - viņu vaibstus cauri gadsimtiem atpazīst ne vienā vien vidēji lielu vai lielu suņu šķirnē!

Jau mūsu ēras sākumā (vai pat agrāk) šie suņi nokāpuši no Tibetas kalniem un paaudzi pēc paaudzes pielāgojušies dzīvei ne tik skarbos apstākļos. Arheologi izrakumos Asīrijas un Persijas teritorijā atraduši lielu, īsvilnainu suņu attēlus. Spriežot pēc tiem, šādi suņi izmantoti lauvu, savvaļas vēršu, mežacūku un citu varenu dzīvnieku medībās. Tāpat rodamas liecības tam, ka šie suņi bijuši vareni cīnītāji arī kaujas laukos, viešot paniku gan pretinieku kājnieku, gan jātnieku rindās un suņu cīņu ringos. Agrīnajās Eiropas hronikās četrkājaino tibetiešu pēcteči raksturoti kā drosmīgi dzīvnieki, kas apveltīti ar milzīgu apņēmību un spēku, kā arī ar neticami spēcīgu kampienu, no kura atbrīvoties nav iespējams.

Bandīts, policists, mīlulis

Viduslaikos ģermāņu un normāņu zemēs mazpamazām šādus suņus sāka izmantot tikai un vienīgi cīņām arēnās. Radās divu veidu bullenbeiseri (tā dēvēja vēršu cīņu suņus) - tā dēvētais Dancigas tips (augumā lielāki, masīvāki) un Brabantes (mazāki, bet veiklāki, taču tikpat atlētiski). Ar īsu purnu un ciešu žokļu tvērienu apveltītie brabantieši iekaroja lielāku popularitāti. Iespējams, tāpēc, ka ļaudīm bija interesantāk nolūkoties, kā vērsim brūk virsū vesels bars suņu...

Līdz ar dzīvnieku cīņu aizliegumu šie gladiatori būtu varējuši grimt aizmirstībā. Tā gan nenotika. Bokseru priekštečus savā dienestā labprāt pieņēma gan miesnieki, gan cirka izrāžu rīkotāji, gan... ļaudis, kas ar morāli ir uz jūs. Kad Eiropas kultūrā valdīja renesanse un apgaismības periods, tumši ļautiņi aktīvi veidoja bandas, par līdzgaitniekiem izvēloties struppurnainus suņus, kas ne tikai spēja nosargāt salaupīto, bet palīdzēja arī bagātību vairot - ja jums uz šaura celiņa iznāktu priekšā suņagabals ar šķietamām putām uz lūpām, jūs taču arī atdotu viņa saimniekam pat savalkātās zeķes.

19. gadsimta otrajā pusē pie darba ķērās trīs vācu suņniecības entuziasti, kas no brabantiešiem vēlējās izveidot īpašu dienesta suņu šķirni. Viņiem, krustojot izcilus eksemplārus savā starpā un ik pa brīdim lūdzot palīgā angļu buldogus, izdevās selekcionēt bezbailīgu un spēcīgu suni ar īpatnēju galvaskausa formu, spēcīgu sakodienu un stabilu nervu sistēmu.

1925. gadā bokseri tika oficiāli iegrāmatoti kā policijas dienesta suņi. Viņi bija apveltīti ar gana baisu izskatu, lai likumpārkāpējiem liktu vismaz uz brīdi piemirst nelāgos nodomus, turklāt vajadzības gadījumā spēja likt lietā savu spēku un veiklību. Tajā pašā laikā saimnieks varēja rēķināties, ka viņam līdzās ir pašaizliedzīgs, uzticams un arī mīļš draugs, un tieši šīs īpašības aizsāka bokseru triumfu visā pasaulē. Par šķirni ieinteresējās un par tās faniem kļuva ne tikai dažādu dienestu darbinieki, bet arī mājsaimnieces, kas ieguva gan mājas sargu, gan saprotošu draugu, uz kura pleca, sadzīves nebūšanu māktām, pa asariņai nobirdināt.

Gaumes dažādas

Boksera purna (žokļu) forma veidota īpašam nolūkam - cieši satvert un noturēt uz vietas iespējamo ļaundari. Vēl aizvien dzirdami šausmu stāsti par to, ka, reiz sakampis kādu upura ķermeņa daļu, bokseris (arī par buldogiem melš to pašu) savus žokļus darbina kā perforatoru, cenšoties nokļūt līdz nelaimīgā rīklei, un atbrīvoties no šā suņa kampiena esot neiespējami. Sakodiens bokseriem patiešām ir varens, taču šāds variants iespējams vien tad, ja iekodies kāds ar epilepsiju vai krampjiem sirgstošs dzīvnieks.

Jāteic, bokseri, visupirms jau dienesta suņi būdami, ir paklausīgi un viegli iegaumē saimnieka noteikto kārtību. Viņi labi sadzīvo gan ar bērniem, gan ar citiem mājdzīvniekiem. Un ir ļoti mīļi. Vismaz pret tiem, ko atzinuši par savējiem.

Īsā apmatojuma dēļ nav problēmu ar šā suņa turēšanu dzīvoklī - boksera saimniekam pirmais ikdienas darbs pavisam noteikti nav mīļuma apspalvojuma novākšana no katras vietiņas, kur četrkājis pabijis. Jā, ir gan kāda maza problēma. Īpatnējā sakodiena dēļ bokserus mēdz uzskatīt par siekalu ļaunprātīgiem šļakstītājiem. Bet pamēģiniet boksa cimdā ko iesmelt un neizšļakstīt! Par savu mīluli izvēloties bokseri, jārēķinās, ka siekalas šķīdīs. Taču tas notiks tikai viņa sapriecāšanās un aktivitāšu laikā. Tādēļ jāpadomā vien, kur suni drīkst un kur nedrīkst iejautrot tik ļoti, lai viņš spriņģotu.

Īsās vilnas un aktīvās dabas dēļ vajadzētu pievērst uzmanību apstākļiem, kādos suni tur. Bokseri ir aktīvi dzīvnieki, tāpēc viņiem nepieciešams svaigs gaiss. Suņi (izņemot dažas šķirnes) nesvīst, taču paaugstināts gaisa mitrums un caurvējš spēj bokseru veselībai nodarīt ļaunu - iespējama saaukstēšanās, reimatisms.

Jārēķinās arī ar to, ka šiem atlētiskajiem suņiem ik dienas nepieciešama pamatīga fiziskā slodze. Zinātāji apgalvo, ka pat pēc aktīvas pastaigas, kad visnotaļ veselīgs un labi trenēts cilvēks knapi velk kājas, bokseris vien uzmetīs viņam vaicājošu skatienu: "Vai tiešām vairāk nevari? Nu, labi! Paldies par to pašu! Esi pelnījis atpūtu."

Saimnieku lepnums

Madoniešu Natālijas un Sergeja Kovtunu ģimenē 11 gadu vecumu sasniedzis bokseru šķirnes suns Fiddžeralds.

"Viņš jau mums vecītis. Pašlaik gan aizgājis nosnausties, tā viņš mēdz darīt, kad jūtas noguris vai tobrīd ar viņu neiet pastaigāties.

Suni iegādājāmies tepat Madonā, ir ar visiem ciltsrakstiem. Kad bija maziņš, uzvedās gluži kā bērns. Ļoti mīl siltumu, tas viņam jau no bērnības. Ziemā, kad bija vēsāks, gulēja zem sedziņas. Kad tā noslīdēja, sauca mani - gāju un apsedzu. Jaunībā Fiddžeralds bija ļoti izklaidīgs, arī tagad reizēm vērojama šāda rakstura īpašība.

Mūsu bokseris sevi uzskata par pašu svarīgāko, barā viņš neiet. Netālu no mājām ir Mīlestības graviņa, tur mēs mēdzam pastaigāties. Fiddžeralds šo teritoriju uzskata tikai par savu, kaut tur staigā arī citi dzīvnieki. Kad esam vieni, varu mierīgi viņu palaist vaļā, jo klausa uz vārda - kolīdz pasaucu, nāk atpakaļ. Kaķi gan mūsu sunim nepatīk. Manuprāt, ja vien mēs ļautu, noteikti skrietu tiem pakaļ, lai kārtīgi padzenātu.

Fiddžeralds labi saprotas ar kaimiņiem, mūsu mājā vairākiem iedzīvotājiem ir suņi, tā ka attieksme pret dzīvniekiem ir labvēlīga.

Nekad dzīvoklī neko nav sagrauzis. Reiz bija atstiepis no otras istabas čību. Toreiz nobārām, ka tā nedrīkst darīt, un viss bija kārtībā.

Savu dienas režīmu sakārtojam tā, lai ar bokseri varētu iziet pastaigāties vismaz divas reizes - no rīta un vakarpusē. Tiklīdz pieceļos, dodamies ārā, lai laikus pagūtu uz darbu. Ja kādam no ģimenes ir brīvs pusdienlaiks, atkal iet staigāt ar suni, tāpat vakaros.

Mēs Fiddžeraldu iegādājāmies, lai dēlam Denisam būtu interesantāk, viņam tagad jau 16 gadu. Bokseris vienmēr ļoti draudzīgi izturējies pret bērniem, tāds viņš palicis joprojām. Mazā meitiņa Anete Anna, kurai pašlaik gads un viens mēnesis, arī mīl rotaļāties ar suni.

Tiklīdz dzīvoklī ienāk ciemiņš, Fiddžeralds ikvienu aposta, mazliet parāda balsi, lai visi saprastu, kurš te ir saimnieks. Pēc tam, kad viņa ziņkāre apmierināta, mierīgi aiziet prom vai turpat uz grīdas apguļas.

Pret savējiem viņš ir ļoti mīlīgs, grib visus sabučot. No rīta - tas ir kā likums - pienāk pie gultas un ikvienu pabučo uz deguna, it kā pateikdams: "Labrīt, es arī esmu pamodies!"

Savdabīgi ir boksera ēšanas paradumi. Jau no bērnības viņam negaršo sausā barība. Esmu mēģinājusi gatavot kaut ko atšķirīgu, bet nē, tas nepatīk. Viņš pieprasa to pašu, ko ēdam mēs, - boršču, kāpostu zupu, makaronus ar dažādām piedevām.

Līdz gada vecumam mūsu bokserim bija dažādas veselības problēmas, pēc tam viss normalizējās, labi pārcieš injekcijas. Vasarā biežāk izbraucam brīvā dabā, lai suns tiek pie ūdens. Ziemā Fiddžeralds labprāt dodas uz kalnu kopā ar bērniem."

 

Komentāri (3)  |  2009-11-26 12:01  |  Skatīts: 3527x         Ieteikt draugiem
Salvis* - 2011-07-08 18:25
paldies par raksturojumu,tiesham bij patikami lasit jo rit jau iegadajos ar sada skirnes mazu kuciti.Un neticami ka vini tadi miili pret saimnieku un tas jau galvenais.

leila232 - 2012-04-05 15:19
mana 12 gadīgā bokserīte -mīlule 30 aprīlī devās uz labākiem medību laukiem. :( raksturs tieši tāds kā aprakstija par Fiddžeraldu.

kaimiņš* - 2012-05-27 11:09
psihslimai mežciema iedzīvotājai kāds gudrinieks atdevis savu bokseri ar visiem radurakstiem -9 mēn.vecu ..jau sakosts bērns..kas būs tālāk? saimniece nav adekvāta,turēja dzīvoklī kazu-azi...visa apkārtne smirdēja.pa TV rādīja,Delfos ...tagad šai caur SS piespēlēts bokseris


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ